Vingrinājums cilvēcības veicināšanai

Miera taka

Ar acs kaktiņu es pamanu, ka viens skolēns ķer citu, taču izbīlis bēdzēja sejā un dusmas ķērēja sejā liecina, ka tās nav ierastās “ķerenes” vai “sasaldētie”. Instinktīvi jūtu, ka tūlīt būs jāiejaucas, tāpēc jau sāku kustību pāra virzienā. Tieši tajā brīdī, kad dusmas jau koncentrējušās ķērēja dūrē, es iejaucos ar jautājumu: “Pastāstiet, kas noticis?”.

Mans mērķis ir bērniem iemācīt konstruktīvi risināt konfliktus. Patiesībā, es gribētu, lai viņi nenonāktu līdz konfliktam, jo spētu sarunāties tā, lai viņu vajadzības tiktu sadzirdētas. Katrs konflikts, kas notiek mūsu skolā mani satrauc, bet tā ir arī lieliska iespēja bērniem iemācīt iet pa “miera taku”. Šo jēdzienu es pirmo reizi dzirdēju mācībās par nevardarbīgo komunikāciju, ko kopā ar skolas kolēģiem iepazinām pagājušajā mācību gadā. Kopš tā laika pa “miera taku” cenšos iet pats un ar to iepazīstināt arī citus. Tādēļ šoreiz nolēmu padalīties ar to, ko darām mūsu skolā.

 “Miera taka” paredz to, ka brīdī, kad mēs saskaramies ar grūtu situāciju, mēs nevis ļaujamies impulsam vainot kādu citu vai paliekam klusi, bet pievēršamies savām izjūtām un vajadzībām. Miera takai ir četri soļi: novērojums, izjūtas, vajadzības un lūgums. Kad es saskaros ar grūtu situāciju, es sāku ar tās aprakstu. Es pastāstu to, ko es redzēju vai dzirdēju. Tam seko manas izjūtas, ko šī situācija ir raisījusi. Pirmās, kas parasti nāk prātā, ir bēdas vai dusmas, bet to ir krietni vairāk (es pat biju izveidojis sarakstu ar izjūtām, lai sev to atgādinātu un arī labāk sevi iepazītu). Kad izjūtas ir identificētas, tad es mēģinu saprast, kura mana vajadzība šajā mirklī netika apmierināta. Tas ne vienmēr ir viegli izdarāms, jo prasa paša analīzi, bet es jūtu, ka ar katru reizi paliek vieglāk gan man, gan kolēģiem, gan skolēniem. Pēdējais solis ir lūgums otram cilvēkam, lai identificētā vajadzība tiktu apmierināta. Te ir svarīgi atcerēties, ka lūgums nav tas pats kas pieprasījums - izdzirdot lūgumu, cilvēkam ir iespēja izvēlēties vai to izpildīt.

Manuprāt, šīs pieejas spēks slēpjas tajā, ka nevienā mirklī mēs nevainojam otru cilvēku, bet runājam tikai par sevi, savām izjūtām un vajadzībām. Tā kā mēs nevainojam otru, tad viņam nav jādomā attaisnojumi, lai sevi aizstāvētu. Viņš patiešām mūs sadzird. Turklāt, šāda saruna veicina cilvēcību un, izdzirdot lūgumu, mēs daudz labprātāk vēlamies palīdzēt otram cilvēkam apmierināt viņa vajadzības.

Kā jau visi jauni paradumi, arī šis prasa regulāru praktizēšanu. Lai to būtu vieglāk darīt, esmu sagatavojis grūtas situācijas risināšanas protokolu, ko izmantojam skolā. To varat lejupielādēt ŠEIT. Labprāt dzirdēšu atsauksmes, ja to izmantosiet.

Mūsu skolas komanda nevardarbīgo komunikāciju iepazina kopā ar Ilzi Dzenovsku.

Autors: Kārlis Andersons

Foto Ugne Vasyliute

Skolotāja sirds

Esot ceļā, es cenšos izmantot laiku lasīšanai un pārdomām, īpaši, ja ceļoju vienatnē un vairāku stundu garumā skats aiz loga ir nemainīgs – zilas, saules gaismas pielietas debesis virs biezas, necaurredzamas mākoņu segas. Šodien man bija tāda iespēja, pavadot pāris stundu lidmašīnā, dodoties uz Lielbritānijas dienvidiem, lai piedalītos AMI Montesori skolotāju vasaras konferencē. Iekārtojusies lidmašīnas sēdeklī, atvēru kāda Montesori skolotāja ieteiktu Parkera Palmera (Parker J. Palmer) rakstu “Skolotāja sirds” (“The heart of a teacher”), kurš jau kādu laiku gaidīja, kad tiks izlasīts. Izlasot, sapratu, šī bija īstā lasāmviela īstajā brīdī. Tagad, kad ar domām sāc gatavoties jaunajam darba cēlienam skolā ar bērniem.

Mēs, Montesori skolotāji, sagaidām no bērniem prasmi nemitīgi uzdot jautājumus un pašiem meklēt atbildes. Arī man kā skolotājai ir savi lielie jautājumi, kuri dīda, viens no tiem ir - Kā es varu uzrunāt bērna iekšējo skolotāju, kurš izgaismo augšanas ceļu viņa prātam, dvēselei un garam? Kāpēc skolotāji tik bieži jūtas uz izdegšanas robežas vai bezcerīgi nolaiž rokas “smagās klases”, “pārāk aktīvu”, “nemotivētu”  bērnu priekšā? Kur lai skolotājs smeļ spēku, ticību, aizrautību sekot līdzi miera izglītības aicinājumam ne tikai pirmajos entuziasma pilnajos darba gados, bet arī pēc pieciem, desmit, divdesmit gadiem skolā?

Atbilde ir – skolotājam jāatjauno sakne ar SAVU iekšējo skolotāju! Jāizstaigā savas dvēseles plašumi, noslēgtākie kaktiņi, jāiepazīst savi prieka, laimes, iedvesmas, arī baiļu, dusmu, izmisuma avoti un jāpieņem sevi, sava iekšējā pasaule. Jābūt godīgam un atklātam pret sevi, tikai tad mēs varēsim būt godīgi pret bērniem un uzrunāt viņu dvēseli un iekšējo skolotāju, palīdzēt tam atrast SAVAS godīgas (nevis “pareizās”, kādas sagaida sabiedrība, bet godīgas pret sevi) atbildes uz lielajiem dzīves jautājumiem.

Marija Montesori, runājot par skolotāju sagatavošanu, izcēla trīs jomas, kurās topošajam skolotājam ir jāpilnveidojas: fiziskā, jo skolotāja kustībām ir jābūt apzinātām, elegantām, kā arī mēs zinām, ka skolotāja darbs prasa zināmu fizisku izturību; zinātniskā, jo skolotājam ir jāpārzina bērna attīstība, psiholoģija, mācību materiāli, prezentācijas, jāprot veikt novērojumus un analizēt iegūto informāciju; garīgā, jo tikai garīgi bagāts skolotājs, kurš labi orientējas savā iekšējā pasaulē, spēj ieraudzīt bērna patieso dabu, aizraut viņu ar degsmi savās acīs. Manuprāt, tieši garīgā sagatavotība kļūt par bērna pavadoni viņa attīstības ceļā ir pirmais mājas darbs, kurš būtu jāpaveic katram topošajam skolotājam. Jo tikai, tas, kurš ir patiesi iepazinis sevi, spēj iepazīt citus. Turklāt šis nebūs vienreizējs pasākums ar eksāmenu galā. Eksāmenus šajā priekšmetā mēs saņemam nemitīgi skolas ikdienas dzīvē. Tādēļ tas būs nepārtraukts darbs ar sevi, kas ļaus mums atklāt arvien vairāk aizraujošā sevī, uzdot sev arvien izaicinošākus jautājumus un atklāt sevī arvien vairāk bagātību, kurās dalīties ar bērniem.

Mēs varam izveidot lieliskus mācību plānus, izvirzīt teicamus sasniedzamos rezultātus un plānot perfektas stundas, bet tam nebūs nekādas jēgas, bērni paliks vienaldzīgi, neieinteresēti, nemotivēti, ja viņiem līdzās nebūs skolotājs, kurš ir iepazinis savu dvēseli, izkopis savu iekšējo pasauli, apzinās savas vājības un stiprās puses, atradis savus iekšējos enerģijas avotus, kurš spēj pa īstam uzrunāt bērnu dvēseles, ne tikai prātus. Bērnu “iekšējais kompass” prasmīgi atpazīst, kas ir patiess un īsts.

Foto Greg Rakozy

Izglītība mieram

Ar Montesori pedagoģiju es pirmo reizi iepazinos pirms astoņiem gadiem, kad mana vecākā meita sāka apmeklēt dārziņu. Tajā brīdī es pamazām sāku iedziļināties šīs pedagoģijas filozofijā un principos. Kaut kur starp visiem materiāliem, ik pa brīdim pavīdēja arī šāds Marijas Montesori citāts:

“Preventing conflicts is the work of politics; establishing peace is the work of education.” 

Latviski tulkojot, tas skanētu aptuveni šādi “politikas uzdevums ir izvairīšanās no konfliktiem; izglītības uzdevums ir miera nostiprināšana.” Es to pamanīju, bet īpaši neiedziļinājos, ko Marija Montesori bija domājusi. Laikam jau sev, kā tas bieži gadās, biju izveidojis skaidrojumu un tas mani apmierināja. Šķita loģiski, ka izglītots cilvēks sapratīs, ka karš ir destruktīvs un uzvarētāju tur nav.