Miera taka
Ar acs kaktiņu es
pamanu, ka viens skolēns ķer citu, taču izbīlis bēdzēja sejā un dusmas ķērēja
sejā liecina, ka tās nav ierastās “ķerenes” vai “sasaldētie”. Instinktīvi jūtu,
ka tūlīt būs jāiejaucas, tāpēc jau sāku kustību pāra virzienā. Tieši tajā
brīdī, kad dusmas jau koncentrējušās ķērēja dūrē, es iejaucos ar jautājumu:
“Pastāstiet, kas noticis?”.
Mans mērķis ir bērniem iemācīt konstruktīvi risināt konfliktus. Patiesībā, es gribētu, lai viņi nenonāktu līdz konfliktam, jo spētu sarunāties tā, lai viņu vajadzības tiktu sadzirdētas. Katrs konflikts, kas notiek mūsu skolā mani satrauc, bet tā ir arī lieliska iespēja bērniem iemācīt iet pa “miera taku”. Šo jēdzienu es pirmo reizi dzirdēju mācībās par nevardarbīgo komunikāciju, ko kopā ar skolas kolēģiem iepazinām pagājušajā mācību gadā. Kopš tā laika pa “miera taku” cenšos iet pats un ar to iepazīstināt arī citus. Tādēļ šoreiz nolēmu padalīties ar to, ko darām mūsu skolā.
“Miera taka” paredz to, ka brīdī, kad mēs saskaramies ar grūtu situāciju, mēs nevis ļaujamies impulsam vainot kādu citu vai paliekam klusi, bet pievēršamies savām izjūtām un vajadzībām. Miera takai ir četri soļi: novērojums, izjūtas, vajadzības un lūgums. Kad es saskaros ar grūtu situāciju, es sāku ar tās aprakstu. Es pastāstu to, ko es redzēju vai dzirdēju. Tam seko manas izjūtas, ko šī situācija ir raisījusi. Pirmās, kas parasti nāk prātā, ir bēdas vai dusmas, bet to ir krietni vairāk (es pat biju izveidojis sarakstu ar izjūtām, lai sev to atgādinātu un arī labāk sevi iepazītu). Kad izjūtas ir identificētas, tad es mēģinu saprast, kura mana vajadzība šajā mirklī netika apmierināta. Tas ne vienmēr ir viegli izdarāms, jo prasa paša analīzi, bet es jūtu, ka ar katru reizi paliek vieglāk gan man, gan kolēģiem, gan skolēniem. Pēdējais solis ir lūgums otram cilvēkam, lai identificētā vajadzība tiktu apmierināta. Te ir svarīgi atcerēties, ka lūgums nav tas pats kas pieprasījums - izdzirdot lūgumu, cilvēkam ir iespēja izvēlēties vai to izpildīt.
Manuprāt, šīs pieejas spēks slēpjas tajā, ka nevienā mirklī mēs nevainojam otru cilvēku, bet runājam tikai par sevi, savām izjūtām un vajadzībām. Tā kā mēs nevainojam otru, tad viņam nav jādomā attaisnojumi, lai sevi aizstāvētu. Viņš patiešām mūs sadzird. Turklāt, šāda saruna veicina cilvēcību un, izdzirdot lūgumu, mēs daudz labprātāk vēlamies palīdzēt otram cilvēkam apmierināt viņa vajadzības.
Kā jau visi jauni paradumi, arī šis prasa regulāru praktizēšanu. Lai to būtu vieglāk darīt, esmu sagatavojis grūtas situācijas risināšanas protokolu, ko izmantojam skolā. To varat lejupielādēt ŠEIT. Labprāt dzirdēšu atsauksmes, ja to izmantosiet.
Mūsu skolas komanda nevardarbīgo komunikāciju iepazina kopā ar Ilzi Dzenovsku.
Autors: Kārlis Andersons
Foto Ugne Vasyliute