Aktivitāte sākās ar to, ka tika paņemts bērna attēls un skolotāja lūdza bērniem izdomāt šim bērnam vārdu. Skolēni diezgan ātri vienojās, ka šo bērnu sauks Bens. Kad vārds bija izdomāts, tad skolotāja aicināja izteikt idejas, kas Benam skolā varētu likt justies slikti. Te izskanēja dažādas versijas: kad Benu apsaukā, kad smejas par Bena darbiņiem, kad viņam iesit, utt. Ar katru nosaukto lietu skolotāja mazliet saņurcīja attēlu. Kad attēls bija saņurcīts līdz mazai papīra bumbiņai, tad skolotāja lūdza bērniem izteikt idejas, kas Benam skolā liktu justies labi. Arī šoreiz bērniem ideju netrūka un viņi dalījās ar savām versijām: kad Benu samīļo, kad Benu uzslavē, kad ar Benu draudzējas, utt.. Līdz ar katru labo lietu skolotāja pamazām izritināja lapu un mēģināja to iztaisnot. Bērni uzskatāmi varēja redzēt, ka lapu vairs nevar iztaisnot un burzījuma pēdas uz tās būs redzamas visu laiku. Šajā brīdī skolotāja norādīja uz saņurcīto lapu un paskaidroja, ka jebkurš pāridarījums atstāj rētas, kuras nepazūd arī tad, ja pēc tam mēs atvainojamies vai izdarām, ko labu.

Apliecinājumu tam, ka šis piemērs bērniem paliek atmiņā, es guvu vēlāk, kad viens no mūsu skolēniem aprakstīja savas izjūtas, salīdzinot ar Bena saņurcīto attēlu, un tad es nolēmu padalīties ar šo vienkāršo, bet, manuprāt, lielisko vingrinājumu, lai vairotu cieņpilnu attieksmi arī citās kopienās.

Autors: Kārlis Andersons