Skolotāja sirds
Esot ceļā, es cenšos izmantot laiku lasīšanai
un pārdomām, īpaši, ja ceļoju vienatnē un vairāku stundu garumā skats aiz loga
ir nemainīgs – zilas, saules gaismas pielietas debesis virs biezas,
necaurredzamas mākoņu segas. Šodien man bija tāda iespēja, pavadot pāris stundu
lidmašīnā, dodoties uz Lielbritānijas dienvidiem, lai piedalītos AMI Montesori
skolotāju vasaras konferencē. Iekārtojusies lidmašīnas sēdeklī, atvēru kāda
Montesori skolotāja ieteiktu Parkera Palmera (Parker J. Palmer) rakstu
“Skolotāja sirds” (“The heart of a teacher”), kurš jau kādu laiku gaidīja, kad
tiks izlasīts. Izlasot, sapratu, šī bija īstā lasāmviela īstajā brīdī. Tagad,
kad ar domām sāc gatavoties jaunajam darba cēlienam skolā ar bērniem.
Mēs, Montesori skolotāji, sagaidām no bērniem
prasmi nemitīgi uzdot jautājumus un pašiem meklēt atbildes. Arī man kā
skolotājai ir savi lielie jautājumi, kuri dīda, viens no tiem ir - Kā es varu
uzrunāt bērna iekšējo skolotāju, kurš izgaismo augšanas ceļu viņa prātam,
dvēselei un garam? Kāpēc skolotāji tik bieži jūtas uz izdegšanas robežas vai
bezcerīgi nolaiž rokas “smagās klases”, “pārāk aktīvu”, “nemotivētu” bērnu priekšā? Kur lai skolotājs smeļ spēku,
ticību, aizrautību sekot līdzi miera izglītības aicinājumam ne tikai pirmajos
entuziasma pilnajos darba gados, bet arī pēc pieciem, desmit, divdesmit gadiem
skolā?
Atbilde ir – skolotājam jāatjauno sakne ar
SAVU iekšējo skolotāju! Jāizstaigā savas dvēseles plašumi, noslēgtākie kaktiņi,
jāiepazīst savi prieka, laimes, iedvesmas, arī baiļu, dusmu, izmisuma avoti un
jāpieņem sevi, sava iekšējā pasaule. Jābūt godīgam un atklātam pret sevi, tikai
tad mēs varēsim būt godīgi pret bērniem un uzrunāt viņu dvēseli un iekšējo
skolotāju, palīdzēt tam atrast SAVAS godīgas (nevis “pareizās”, kādas sagaida
sabiedrība, bet godīgas pret sevi) atbildes uz lielajiem dzīves jautājumiem.
Marija Montesori, runājot par skolotāju
sagatavošanu, izcēla trīs jomas, kurās topošajam skolotājam ir jāpilnveidojas:
fiziskā, jo skolotāja kustībām ir jābūt apzinātām, elegantām, kā arī mēs zinām,
ka skolotāja darbs prasa zināmu fizisku izturību; zinātniskā, jo skolotājam ir
jāpārzina bērna attīstība, psiholoģija, mācību materiāli, prezentācijas, jāprot
veikt novērojumus un analizēt iegūto informāciju; garīgā, jo tikai garīgi
bagāts skolotājs, kurš labi orientējas savā iekšējā pasaulē, spēj ieraudzīt
bērna patieso dabu, aizraut viņu ar degsmi savās acīs. Manuprāt, tieši garīgā
sagatavotība kļūt par bērna pavadoni viņa attīstības ceļā ir pirmais mājas
darbs, kurš būtu jāpaveic katram topošajam skolotājam. Jo tikai, tas, kurš ir
patiesi iepazinis sevi, spēj iepazīt citus. Turklāt šis nebūs vienreizējs pasākums
ar eksāmenu galā. Eksāmenus šajā priekšmetā mēs saņemam nemitīgi skolas
ikdienas dzīvē. Tādēļ tas būs nepārtraukts darbs ar sevi, kas ļaus mums atklāt
arvien vairāk aizraujošā sevī, uzdot sev arvien izaicinošākus jautājumus un
atklāt sevī arvien vairāk bagātību, kurās dalīties ar bērniem.
Mēs varam izveidot lieliskus mācību plānus,
izvirzīt teicamus sasniedzamos rezultātus un plānot perfektas stundas, bet tam
nebūs nekādas jēgas, bērni paliks vienaldzīgi, neieinteresēti, nemotivēti, ja
viņiem līdzās nebūs skolotājs, kurš ir iepazinis savu dvēseli, izkopis savu
iekšējo pasauli, apzinās savas vājības un stiprās puses, atradis savus iekšējos
enerģijas avotus, kurš spēj pa īstam uzrunāt bērnu dvēseles, ne tikai prātus. Bērnu
“iekšējais kompass” prasmīgi atpazīst, kas ir patiess un īsts.
Foto Greg Rakozy