Izglītība mieram
Ar Montesori pedagoģiju es pirmo reizi iepazinos pirms astoņiem gadiem, kad mana vecākā meita sāka apmeklēt dārziņu. Tajā brīdī es pamazām sāku iedziļināties šīs pedagoģijas filozofijā un principos. Kaut kur starp visiem materiāliem, ik pa brīdim pavīdēja arī šāds Marijas Montesori citāts:
“Preventing conflicts is the work of politics; establishing peace is the work of education.”
Latviski tulkojot, tas skanētu aptuveni šādi “politikas uzdevums ir izvairīšanās no konfliktiem; izglītības uzdevums ir miera nostiprināšana.” Es to pamanīju, bet īpaši neiedziļinājos, ko Marija Montesori bija domājusi. Laikam jau sev, kā tas bieži gadās, biju izveidojis skaidrojumu un tas mani apmierināja. Šķita loģiski, ka izglītots cilvēks sapratīs, ka karš ir destruktīvs un uzvarētāju tur nav.
Pavisam nesen, dodoties vasaras atvaļinājumā, mana kolēģe padalījās ar grāmatu, kur bija apkopotas Marijas Montesori publiskās uzrunas, un tur augstākminēto citātu pamanīju vēlreiz kā daļu no viņas uzrunas Eiropas Miera Kongresā, kas norisinājās Briselē, 1936. gada 3. septembrī. Tagad tas manu uzmanību piesaistīja, jo Marijas Montesori skaidrojums atšķīrās no tā, ko biju izveidojis sev.
Marija Montesori uzsvēra, ka daudz līdzekļu tiek ieguldīts, lai uzvarētu karos, bet cik mēs patiesi maz zinām par to, kas nepieciešams, lai saglabātu un veicinātu mieru. Viņasprāt, miers ir cilvēces dabiskais stāvoklis. Miers nepakļauj cilvēku; miers cilvēku stiprina.
Viņas skatījumā izglītība ir labākais veids kā veicināt mieru. Tas nenozīmē aizliegt spēlēties ar ieročiem, mācīt vēsturi, nepieminot svarīgākās kaujas, vai stāstīt, ka ir jāmīl pasaule un nedrīkst izturēties ļauni pret citiem. Ar izglītību viņa domā tādu izglītību, kas seko bērna dabīgajai attīstībai, nevis mēģina pielāgot bērnu kādam “pareizajam” rāmim. Marija Montesori uzskatīja, ka katram bērnam ir noslēpumainas spējas, kas viņu vada izzināt pasauli un ka tām ir jāuzticas. Bērna uzdevums ir sekot šīm spējām, veidot savu pasaules izpratni un atrast savu lomu pasaulē. Viņa bija piedzīvojusi to, kā bērni iegrimst savās nodarbēs un kā attīstās viņu izpratne par kārtību, pašdisciplīnu un paškontroli, kad viņiem ir izvēles brīvība. Viņa arī redzēja, ka pieaugušie nereti šajā ceļā traucē, liekot darīt, viņuprāt, svarīgākas lietas, noniecinot bērna izvēlētās darbības vai pārliecinot par savu taisnību. Tas aizved bērnu no viņa ceļa, vājina garu un traucē realizēt savu potenciālu. Tā kā šajās ikdienas cīņās parasti uzvar pieaugušais, tad bērns pieredz zaudējumu un apspiešanu - izjūtas, kas neveicina mieru. Šī nesaprašanās starp bērnu un pieaugušo, vēlāk dzīvē izpaužas kā dažādas novirzes: jūtīguma trūkums, slinkums un likumu pārkāpšana. Tomēr Marija Montesori ticēja, ja cilvēks izaugtu pilnīgs, ar veselu psihi, spēcīgu raksturu un skaidru prātu, tas nespētu sevī paciest divu diametrāli pretēju principu līdzpastāvēšanu vai atbalstīt divu veidu taisnīgumu – vienu, kas veicina dzīvību (mīlestību), un otru, kas to iznīcina (naidu).
Ja tāpat kā Marija Montesori ticam, ka bērns ir cilvēces cerība, mūsu (pieaugušo) uzdevums ir radīt vidi, kur bērni var veidot savu izpratni par pasauli, un uzmanīgi vērot, lai atbalstītu viņu dabīgo attīstību, palīdzot atrast savu lomu šajā pasaulē.
Autors: Kārlis Andersons
Foto Javardh